Par izglītību un latviešu valodu

Šodienas Latvijas Vēstnesī ir interesanta analīze par latviešu valodas zināšanām beidzot 12.klasi. Zināmā mērā tas apstiprina manas aizdomas, ka izglītības līmenis krītas. Nezinu, kas tam par vainu – izglītības iestāžu darbs vai pieaugošas skolēnu psiholoģiskās problēmas (pieaugošais dzīves ritms, stress utt.), vai viss kopā.

Štrunts ar vispārējo zināšanu līmeni, kas ir krities – visu nepieciešamo informāciju var sameklēt (kaut vai gūglē un vikipēdijā). Jāzina tik kur un kā meklēt. Bet esmu pamanījis, ka jaunieši ap 20 ne vien nespēj uzrakstīt tekstu gramatiski pareizā latviešu valodā (līdz pat paradoksam, ka krievu jaunieši runā un raksta latviski ar krietni mazāk kļūdām), bet liela daļa no viņiem nespēj pat saprotami noformulēt savu viedokli. Turklāt tas ir laikā, kad tu vari paust kādu viedokli vien vēlies – atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm, kurām bija jāpauž „pareizais” viedoklis. Laikam jau skolotāji turpina uzskatīt, ka ir tikai viens viedoklis. Vai arī tā viedokļa nemaz nav. Un tad nav brīnums, ka atrodas jaunieši, kuri mācoties kultūras vadības programmas 4. kursā spēj pavaicāt „Kas ir sarakstījis Remarku”?

Izskatās, ka visiem viss vienalga – skolotāji savas stundas nopļāpā, skolēni atsēz. Un visiem labi. Bet pēcam nav ko brīnīties, ka lielākā daļa neko vairāk par sēņu un zemeņu lasīšanu Īrijā nespēj.