Šodien pa ilgiem laikiem saņēmos no rīta (jep, esmu no tiem laimīgajiem, kam ir brīvdienas arī starp svētkiem) iziet mazliet pabildēt ziemu rajonā. Neizbēgami, protams, arī pīles. Pa ceļam uz Āgenskalna tirgu, tieši tur, kur tā “sektantu” baznīca, ieraudzīju sniegā rakstitu vēstījumu. Tad lai tas būtu arī mans novēlējums jums nākamajam gadam (arī tad, ja krievu valoda jums nav dikti mīļa).
Svētdien bijām uz Brīvdabas muzeju ielīgot Jāņus iesvinēt saulgriežus (iegriezt saulgriežus?). Iepriekšējos gadus tas kaut kā nebija izdevies, jo pasākums vai nu tika palaists garām vai arī iegadījās citas darīšanas. Laiks gan bija pagadījies ne visai svinīgs – auksts un vējains. Mēs pat kādu brīdi salstot un gaidot autobusu pavisam nopietni apsvērām domu mest mieru un doties mājup. Tomēr mieru nemetām un aizbraucām līdz pat galam. Vispār, kulties ar sabiedrisko transportu no Āgenskalna līdz Brīvdabas muzejam nav tik vienkārši.Bet ko nu par to. Ja neskaita pamatīgu nosalšanu, bija jauki. Vienīgi izčammājāmies pašā pēdējā brīdi, kad ieradāmies jau bija sācis satumst. Un arī no bluķa vilkšanas paspējām vien uz pēdējo daļu – bluķa dedzināšanu ugunskura. Tomēr vēl paspējām uz piparkūku glazēšanu, tirdziņu un sveču liešanu. Nākamgad, droši vien, mēģināsim trāpīt atkal. Bilžuki, protams, galerijā Ziemas saulgrieži 2010.
Uz kino eju pavisam reti. Un pēdējā laikā ir tā sanācis – ja eju, tad uz kino “Rīga”. Tur ir gan manai gaumei atbilstošas filmas, gan lādzīga publika, gan saprātīgas cenas (otrdienās – tikai 1,50 Ls). Soul Kitchen Uz to biju šodien. Jautra un interesanta filmiņa par vienu grieķu puisi (patiesībā vismaz diviem – jo viņam ir brālis; un fonā parādās vēl pārītis grieķ), kurš vada savu restorānu. Viena no stāsta līnijām ir par galvenā varoņa meklējumiem restorāna vadībā, mēģinot sabalansēt dvēselei tīkamo ar biznesu. Otra, protams, ir mīlestība. Trešā – bračkas, kā jau sirds dziļumos labi cilvēki, ir lieli mudaki. Bet mudakiem, protams, veicas. Lai arī daudzas lietas ir iepriekš paredzamas, filma nav klišejiska un garlaicīga. Izsmejos krietni. Tiesa, dziļu filosofiju tajā arī nav vērts meklēt. Iesaku, ja ir vēlme jauki, bez lieka saspringuma pavadīt vakaru. Soul Kitchen–filmas klips Amaya Uz šo filmu biju pirms laba laika. Bet to joprojām izrāda kino “Rīga” un es no sirds iesaku atlicināt laiku un uz šo filmu aiziet, ja nav vēl būts! Patiesībā šī filma mani pārsteidza. Zināju, ka tās režisors ir Latvietis, tāpēc gaidīju lielu devu kokaina tēlojuma un visa cita latviešu jaunajam kino raksturīgā. Protams, vietām varbūt pietrūkst “Holivudiskās noslīpētības” […]
18. novembrī saņēmu patriotisku piedāvājumu – iepazīt savas dzimtās zemes āres. Konkrētāk – atrast Garkalnē esošo Peldezeru, par kuru pasākumua organizētāja – iedzimta garkalniete – gan zināja, ka tāds esot, bet nekad nebija pie tā bijusi. Lai arī laiks iepriekšējā vakarā bija izcili draņķīgs, svētku rīts izskatījās tīri ciešams pārgājienam, lai arī ne ideāls. Vēlāk gan sāka smidzināt, bet par laiki lietū nepārgāja. Tikšanās vieta – Ropažu dzelzceļa stacija mani pamatīgi samulsināja. Nez, cik lielam Susaņina mīlētājam jābūt, lai Garkalnes staciju nosaukt pārdesmit kilometrus attālas vietas vārdā? Izmetuši loku pa ciemu, devāmies meklēt ezeru. Diemžēl, atradām bez īpašas piepūles. Izrādījās, ka viss triks ir tā vienkārši paņemt un aiziet. Pie tam pa visai taisnu meža taku. Tā kā uzdevums bija stipri par vieglu un paveikts ātri, devāmies meklēt otru netāli esošo ezeru – Melnezeru. Tak arī šo ezeru atrast nesagādāja nekādas grūtības – turpat blakus vien bija. Tā nu beigās nekāds pētnieciski izzinošais pasākums nesanāca. Toties pastaiga bija laba.