ceļojums
Mazirbe
Gada pēdējā dienā pieņēmu piedāvājumu aizbraukt līdz Mazirbei. Lielisks iemesls izkustināt kājas un uzņemt kādu bildi. Mazirbe man patīk – neliels zvejnieku ciematiņš jūras krastā ar zīmīgāko objektu – laivu kapsētu mežā aiz kāpām. Pie viena arī izmantoju izdevību apskatīt Mazirbes tautas namu, ar nelielu ekspozīciju par Mazirbes vēsturi un zvejnieku sendienām. Skatīt visas bildes no brauciena uz Mazirbi.
Engure un Mērsrags
Aprīļa beigās, ķerot pavasara sauli, nolēmām doties vienas dienas ekskursija kaut kur netālu no Rīgas. Izvēle krita uz Enguri un Mērsragu, jo jau kādu laiku turp vēlējos aizbraukt. Man patīk šīs mazās mazpilsētas – jo īpaši tāpēc, ka tās ir pie jūras un abās ir osta. Engures ostai manās acīs ir jo īpašs šarms. Tā it kā ir un nav – tā it kā darbojas, bet vienlaikus šķiet pavisam pamesta. Tā glabā atmiņas un interesantus objektus, kas ir ļoti pateicīgi bildēšanai. Tāpēc, protams, no brauciena ir čupiņa ar fotogrāfijām, kuras apskatāmas te: http://www.xltphoto.net/gallery/travel/trip-engure-mersrags/ Atceļā gribējām iegriezties arī Engures dabas parkā – uzmest acis savvaļas zirgiem un govīm. Diemžēl parks jau bija ciet. Pabradājām pa mežu un devāmies mājup tukšā – tā arī nevienu lopu nesatikuši. Bet tas nekas – nākamreiz.
Brisele
Pavasarī gadījās pabūt Briselē. Pirmo reizi. Tā kā man šīs pilsētas apmeklējums saistījās ar darba darīšanām (tāpat kā, šķiet, lielai daļai tās viesu), tad laika apskatīt pilsētu bija maz. Bet, manuprāt, pamatprogrammu izņēmu cauri. Izpalika tikai Atomikums, bet to redzēju pa vilciena logu atceļā uz lidostu. To gan jau ka tuvāk pavērošu nākamreiz. Par pilsētu man iespaids palika neitrāls – Brisele, kā Brisele, ko tur daudz. Šo to arī sabildēju – pārsvarā jau pilsētas centru. Bildes apskatāmas foto galerijā. Nu ja, Brisele jau, pirmām kārtām, ir Čurājošais puisēns.
Kazjukas Viļņā
Kazjukas ir tradicionāli lietuviešu nacionāli svētki, kas notiek katru gadu marta sākumā. Šajā dienā Viļņas vecpilsētā norit tradicionāls amatu gadatirgus, veltīts Lietuvas debess, jauniešu un amatnieku aizbildnim Svētajam Kazimiram, no kura vārda tad arī cēlies svētku nosaukums. Paši lietuvieši tos saucot par ziedu svētkiem, kuros populāri ir tradicionāli veidojumi no kaltētiem ziediem – kazjukas. Padomoju laikos šie bijuši arī hipiju svētki, uz kuriem ieradušies cilvēki no Padomju republikām. Ar vīzu režīma ieviešanu, protams, viesu skaits no austrumu puses mazinājies. Tomēr par šiem svētkiem es uzzināju kā reiz no draugiem Krievijā, kuri savulaik, 90. gadu sākumā tos apmeklējuši un nu atjauno tradīciju. Tiesa, šobrīd Kazjukas ir liels gadatirgus, kas notiek visā Viļņas centrā, un ar hipiejiem tam ir maz sakara. Dažas bildes no Kazjukas: Protams, tika sabildēta arī pati Viļņa: Un neatņemama Viļņas daļa – mākslinieku rajons un “republika” Užupe, kurā atradām jaukas kafejnīcas un bāru ar labu leišu mazo alusdarītavu alu: