aprīlis 2011
Lieldienas Ropažos
Vakar nekāda lielā svētku svinēšana nesanāca, tik vien kā bišķi pasvinēju pie vecākiem vakarpusē. Pa dienu nopietni atklāju velosezonu – ar izbraucienu līdz Juglai, tad Mežaparkam (kur gan nekādos pasākumos neiesaistījos, jo sabiedēja ļaužu masas) un atpakaļ līdz AB dambim. Toties šodien sagadījās būt Ropažos, kur bija sarīkots Lielās dienas tuss, kā jau kārtīgā pagastā pienākas – ar andeli, tautas dejām un dīvainām izdarībām (kas svētkos pienākoties). Diemžēl uz ripas spēli nepaspēju, kaut arī tā bija lieta, ko gribēju redzēt visvairāk. Kaut arī Ropažiem ir nācies braukt cauri ne reizi vien, pašu ciemu tā arī iepriekš nekad nebiju apskatījis. Tad nu izmantoju izdevību un vērsu lietas par labu. Nekā daudz jau tur nav – pagastmāja, baznīca, mācītājmāja (kura, izskatās, ir savulaik labākajās padomju tradīcijās pārvērsta daudzdzīvokļu mājā un šobrīd izskatās visai nožēlojami) un pilsdrupas (no kurām saglabājušies vien divi mūra fragmenti). Pagastmāja
Kritiskā masa `11
Ar joni tuvojas 1. maijs, kas nozīmē – drīz būs gadskārtējā kritiskā masa. Tāpēc ir pēdējais laiks vilkt laukā un ieeļļot savus vellapēdus (kas to nav vēl izdarījuši – kā es) un gatavoties pasākumam. Tiekamies kā parasti – 1. maijā 13.00 pie Dailes teātra! Pēc velobrauciena Andrejsalas kultūras centrā “Komutātors” bezmaksas koncerts ar grupu KasPis, Monologs Divatā, 9horizon, Starmetis u.c. piedalīšanos. Vairāk informācijas par braucienu un koncertu: veloprieks.blogspot.com
War games
Puikām, neatkarīgi no vecuma, patīk spēlēties. Jo īpaši – kariņu. Un vēl viņiem patīk ķimerēties un urķēties ap visādiem verķīšiem un kompīšiem. Par to arī ir stāsts filmā “War Games”. Kāds pusaudzis ielaužas militārā centra datorā, kurš kontrolē kodolraķetes, un sāk ar to spēlēt “kodolkariņu”. Diemžēl dators neatšķir realitāti no spēles. Un lielie puikas štābiņā ir “uz ausīm”. Vispār interesanta filma, lai arī paveca un uz kompīšiem var nolūkoties ar nostaļģiju (par laikiem, kurus nemaz neesmu pieredzējis). Viena no pirmajām filmām par hakeriem. Var redzēt, ka 20 gadu laikā hakošanas metodes savos pamatos nav mainījušās un sociālā inženierija ir daļa no tās. Filmas centrā ir iztirzājumi par to, kas notiek, ja automatizētās tehnoloģijas izlemj cilvēces likteni. Vārdsakot, filma gīkiem. Protams, filmā ir pilns ar faktu un loģiskām kļūdām vai neprecizitātēm, bet tās īpaši netraucē skatīties.
Seržs Geinsbūrs, varonīgā dzīve
Filma “Seržs Geinsbūrs, varonīgā dzīve” ir par franču mūziķa Serža Geinsbūra (Serge Gainsbourg) dzīvi, sava ceļa meklējumiem, daiļradi un bohēmu. Neko daudz līdz šim man viņa vārds neizteica. Par franču mūziku es zinu ļoti maz. Praktiski neko. Taču ir dziesmas, kas ir iespiedušās atmiņā un atpazīstamas, pat ja es nezinu ne to autorus, ne izpildītājus. Seržs Geinsbūrs, manuprāt, ir viens no tiem franču mūziķiem, kura daiļradi būs dzirdējis ikviens. Tā ir franču mūzikas klasika. Varētu būt tāds kā mūsu Raimonds Pauls, tikai mežonīgs. Mēs virpuļojam pār krēslainajām Parīzes ieliņām, skanot „Valse de Melody”… Salds svaigas tabakas aromāts, rūgta dūmu smarža, stipras un skābenas kafijas tase, klusinātas krāsas, izjusta mūzika un grēkpilni valdzinoša, piesmakusi, ironiska un brīnišķa balss. monsieur épatage… arvien klātesošā cigarete, francūžu šarma un dzīves baudīšanas, sarkasma un nekautra tiešuma, apburoša grēcīguma un intelektuāla izaicinājuma iemiesojums. No puritānisma ne vēsts: Bridžita Bardo, Žiljeta Greko, Katrīna Denēva, Izabella Adžāni, Džeina Birkina… Filma-fantāzija par Geinsbūru, kuras radīšanu iedvesmojusi odioza un satriecoša personība. Skatītājam tiek dāvātas divas fenomenāla baudījuma stundas, liekot ne vien raudāt un smieties, bet arī domāt un pārdzīvot. Viņa mīlestība pret sievietēm, vājība pret alkoholu un tabaku, kaisle pēc epatāžas un visa veida tabu laušanas piešķīra skandalozajai personai leģendas […]
1 2