Pārgājiens Cēsis – Līgatne

Sen nebiju bijis nevienā pārgājienā, vismaz tādā īstā ne – ar kājām, ar teltīm un uz vairākām dienām. Iespējams pat, ka nekad iepriekš (kurš gan to spēj vairs atcerēties). Bet doma, ka vajadzētu, visu laiku urdīja. Pagājušajā nedēļas beidzot izdevās to īstenot.

Pasākums tika perināts jau ilgu laiku, bet beigās izvērtās visai spontāns – izlēmām, ka jāiet un viss, nav ko ilgāk atlikt. Tā nu sestdienas rītā aizstopējām uz Cēsīm. Tas izdevās visai veikli. Nostāvējām vien minūtes 10-12 un ātri tikām aizvizināti līdz mērķim.

Īpaši nesteidzāmies. Sākām ar Cēsu apskati. Vispirms – uz tūrisma informācijas biroju, kas atrodas Cēsu pilī. Ievācām šādu tādu info un paņēmām karti maršrutam. Doma bija iziet takas gar Gauju otrpus Cēsīm un aiziet līdz Līgatnei. Neviena karte tam īsti neatbilda, jo tādu tūrisma maršrutu neesot. Vēlāk tā izrādījās taisnība – nav ne tikai maršrutu, bet arī normālu taku gar  Gauju. kaut kādas taciņas ir tikai brīžiem. Visā pārējā posmā Gaujas krasts ir aizaudzis un daudzviet neizejams. Koki  sakrituši krustu šķērsu, saauguši krūmi un gara zāle.

Lai būtu vismaz kāda sīkāka apvidus karte, paņēmām velotūrismam domāto. Vēlāk gan secinājām, ka karte ir ļoti neprecīza un sena – daudzas takas un celiņi vairs neeksistē un ir aizauguši. Tomēr beigās iziet maršrutu iziet izdevās, lai arī ne tā kā bija ieplānots. Neiztika arī bez laušanās cauri brikšņiem un pat purvājiem.

Tālāk bildes un daži komentāri. 

Cēsu pils (jeb tas, kas no tās palicis pāri). Celta 13. gadsimta pirmajā pusē.

Vecpilsēta. Tālumā baznīca, Par 50 santīmiem var uzkāpt baznīcas tornī, ko arī izdarījām. Dažas bildes no baznīcas zvanu torņa.

Diemžēl tornī visi logi ir aizrestoti, tāpēc bilde uz blakus esošo Cēsu pili sanāca “rūtota”.

Rožu laukums (paslēpies aiz priekšplānā esošās mājeles). Tajā ir strūklaka, kurā draiskojās mazākas un lielākas meitenes (žēl, ka mans teleobjektīvs ir nomiris, būtu sanācis kāds labs kadrs) un kafejnīcām. Alu gan nenobaudījām, jo negribējām pārlieku kavēties (tā jau Cēsīs pavadījām krietni ilgāk kā plānots), bet būtu lieti noderējis.

Tālāk ceļš veda caur mežu. Redzējām pāris sabrauktus zalkšus (domājams, jo sīkāk nepētīju) un glodenes. Vienam mazam vēl nesabrauktam glodēnam gandrīz uzminu virsū. Labi, ka laikus pamanīju.

Pa ceļam – ogu pauze – uzdūrāmies melleņu laukam.

Pa ceļu aizgājām līdz Kvēpenes pilskalnam. Mēļo, ka zemāk attēlā redzamais ozols esot “piecīša ozols”, tas ir, tas, kurš ņemts par pamatu uz piecu latu naudas zīmes esošā ozola attēlam. Cik daudz patiesības – nezinu.

Tālāk sākām meklēt takas, jo kā iziet taisnāk vietējie nezināja un sīkākas kartes mums arī nebija. Mazliet pavandījāmies pa apkārtni. Metām pat monētu, lai izlemtu, pa kuru taku iet. Ceļš gan beigās sanāca garāks, toties izgājām pie Gaujas.

Vienbrīd nepareizi nogriezāmies un nonācām strupceļā, kas beidzās pie romantiskas būdiņas. Izskatījās, ka vietējiem tā ir iecienīta atpūtas vieta.

Mazliet nofeilojām ar teltsvietu. Bijām cerējuši uzsliet telti kaut kur Gaujas krastā, klusā nostūrī, tā lai var ieiet arī nopeldēties. Ja arī bija kāda vieta, kur telti varētu uzcelt, tad diemžēl upē ieiet normāli nevarēja – krasti ir izskaloti, stāvi un dubļaini. Kad beidzot bijām atraduši tīri piemērotu vietu (ne bez vietējo, kuru sētā iemaldījāmies, palīdzības; starp citu – tai pusē mīt ļoti atsaucīgi ļaudis) – vismaz labāko ko tajā dienā bijām redzējuši, kaut kas mūs urdīja padoties mazliet tālāk cerībā atrast vēl labāku vietu. Rezultātā nolīdām pa pamatīgiem brikšņiem pārsimts metrus un sapratām, ka velti, bet atgriezties pa to pašu ceļu (un nākamajā dienā līst atkal) nav nekādas vēlmes. Beigās atradām smuku vietiņu pļavā, kur tad arī pārnakšņojām.

Brokastis un rīta kafija. Un tad jau var doties tālāk ceļā. Vairs nekādu brikšņu un aizaugušu taku – tikai smuki grantēts ceļš ..

.. ar klasiskām Vidzemes ainavām ..

.. kurš izveda mūs pie pārceltuves pār Gauju netālu no Līgatnes. Te mēs atpūtāmies un nopeldējāmies.

Tālāk mazs izgājiens caur Līgatni.

No Līgatnes vēl pāris kilometri līdz Augšlīgatnei – lai tiktu līdz šosejai un varētu aizstopēt mājup. Pa ceļam vēl pāris klasiski lauku (cik nu to posmu var nosaukt par laukiem) skati.

Un pārgājiens ir beidzies.