N. Daņiļevskis un O. Špenglers par kultūrām

Pirms kāda laika publicēju īsu konspektu par britu vēsturnieka Arnolda Džozefa Toinbija (Arnold Joseph Toynbee) uzskatiem par civilizācijām. Pāris dienas atpakaļ atradu konspektus par divu pētnieku – N.daņiļevska un O.Špenglera domām par kultūrām. ļoti īsi – tikai galvenās tēzes – bet varbūt kādam tomēr noderēs.

N.DAŅIĻEVSKIS

N.Daņiļevskis savu “vēsturiski-kulturālo tipu” struktūras un dinamikas teoriju izklāsta ne tik daudz pašas teorijas dēļ, bet lai paskaidrotu daudz šaurāku problēmu: kāpēc Eiropa (un Rietumi) pastāvīgi paliek naidīgi Krievijai? Viņš neatrod racionālu atbildi uz šo jautājumu. Daņiļevska atbilde ir tāda, ka Krievija un Eiropa ir dažādas, savstarpēji svešas pasaules.
Pēc Daņiļevska uzskatiem, Rietumu civilizācijai nav visaptverošs raksturs, tā pārstāv tikai vienu no vairākām lielām civilizācijām, kas eksistējušascilvēces vēsturē. Plaši izplatītā ideja par to, ka Eiropas civilizācija ir arī vispārējā civilizācija, balstās uz kļūdainu pieņēmumu, ka tikai šī civilizācijan ir radoša un progresīva, – atšķirībā no visām pārējām civilizācijām, kuras tiek uzskatītas par nemainīgām un neradošām.

Tikai dažas tautas ir spējušas radīt lielas civilizācijas un kļūt par “kultūrvēsturiskiem tipiem”. N.Daņiļevskis sadala visas tautas trīs grupās: 1) pozitīvie radītāji, kas radījuši varenus kultūrvēsturiskus tipus, 2) vēstures negatīvie radītāji, kas līdzīgu huņņiem, mongoļiem vai turkiem pašas neradīja civilizācijas, bet bija par iemeslu citu civilizāciju bojāejai, lai pašas pēc tam atgrieztos sākumstāvoklī un pazustu vēstures skatuves, 3) tautas un ciltis, kuru radošais gars dažādu iemeslu dēļ ir aizkavējies vai apstājies sākumposmā un palikušietnogrāfiskā materiāla stāvoklī, ko izmanto citas radošas tautas, lai bagātinātu savas civilizācijas.

N.Daņiļevskis formulē galvenos pamatprincipus un likumsakarības, kas regulē civilizāciju rašanās, izaugsmes un norieta procesus, iznīcinātājtipa tautu darbību, kā arī tautas, kas piegādā etnogrāfisko materiālu:
1.likums. Ikviena cilts vai tautu grupa, ko raksturo vienota valoda vai cieši radniecīgu valodu grupa, veido savdabīgu kultūrvēsturisku tipu, ja vien tā vispār ir spējīga vēsturiski attīstīties.

2.likums. Lai potenciālā tautas civilizācija tiešām varētu rasties un attīstīties, tautai ir jābūt politiski neatkarīgai.
3.likums. Viena kultūrvēsturiskā tipa civilizācijas sākums netiek nodots citu tipu tautām. Katrs tips to izstrādā pats savu, ar lielāku vai mazāku ietekmi no citām tautām, kas pastāvējušas iepriekš vai pastāv līdzās. Tā daudzie mēģinājumi izplatīt antīko civilizāciju Austrumu valstīm cieta neveiksmi. Mūsdienās līdzīgu neveiksmi cieta mēģinājumu Eiropas civilizāciju pārnest uz Indiju.
4.likums. Lai realizētu patiesi augstu kultūru, nepieciešams “etnogrāfiskais materiāls”.
5.likums. Kultūrvēsturisko tipu attīstība atgādina ilggadīgo augu dzīves ciklu, kam ir 3 stadijas: 1) ilgstoša attīstība, 2) kultūras un politiskās pašidentificēšanās posms, un pēc tam 3) ziedēšana un augļu nešana. Sasniedzot radošā potenciāla kulmināciju, civilizācija izsmeļ savus spēkus un sastingst, kļūstot ievainojama nebeidzamām pretrunām, iekšējiem konfliktiem un ticības zudumam.

Pēc N.Daņiļevska uzskatiem, vairums civilizāciju ir bijušas radošas tikai vienā vai dažās jomās, un neviena no tām nav izpaudusi savu vispusību. Piepildod savu radošo misiju, civilizācija ir lemta bojāejai kā nedalīts organisms.

O.ŠPENGLERS

O.Špenglers uzskata par bezjēdzīgu eiropeisko vēstures iedalījumu senajā, viduslaiku un jauno laiku vēsturē. Viņaprāt ikviena “augstā kultūra” vēstures shematikā ir tikpat nozīmīga kā Rietmu jeb “klasiskā” kultūra. Cilvēces vēsturi viņš skata nevis kā vienas civilizācijas lineāru attīstību, bet gan dažādu civilizāciju mijiedarbību. Pēc Špēnglera vārdiem: “kultūras ir organismi, bet vēsture ir to kopējā biogrāfija”. Tās rodas, izaug un, piepildot savu uzdevumu, pazūd. Katra kutūra savā attīstībā iziet caur vairākiem posmiem, līdzīgi dzīviem organismiem: bērnību, jaunību, briedumu, vecumu. Katrai kultūrai ir dvēsele. Kad dvēsele ir pilnā mērā realizējusi savu potenciālu tautu, valodu, mākslas, zinātņu u.tml. formā, tā mirst un atgriešas savā sākumstāvoklī. Kad šie mērķi ir sasniegti,kultūra ieiet savā pēdējā– civilizācijas stadijā. Raksturīgas civilizācijas pazīmes ir kosmopolītismis un lielpilsētas, kas aizvieto pieķeršanos savai sētai, zinātniskais ateisms, kas aizstāj reliģiju, masa tautas vietā. Urbanizācija, imperiālisms, varaskāre – tās ir civilizācijas stadiju raksturojošas pazīmes. Šādā sastinguma vai agonijas stāvoklī civilizācijas var eksistēt vēl ilgu laiku. Tās var vēlreiz pārdzīvot “atvasaru”, taču beigās seko to atgriešanās pirmatnējā stāvoklī.

Pirms sava norieta civilizācija pārdīvo īsu reliģiozitātes posmu, jaunu reliģiju ienākšanu. Reliģiozitāte iezīmē kultūras norietu,kaut gan tā var būt arī jaunas kultūras priekšvēstnesis.
O.Špenglers uzskaita astoņas lielas kultūras: ēģiptiešu, babiloniešu, indiešu, ķīniešu, klasisko (grieķu-romiešu), arābu, meksikas un rietumu (kas radusies ap 1000.gadu m.ē.). Viņš arī norāda uz lielas krievu kultūras rašanāsiespējamību. No šim Meksikas kultūra tika iznīcināta vardarbīgā ceļā, arābu un krievu kultūras savā agrīnajā rašanās periodā apspieda un izmainīja citas, krietni vecākas kultūras.