Par pilsētas mītiem
Vienīgais drukātais preses izdevums, kuru kaut cik regulāri lasu ir Rīgas Laiks. Tiesa, no vāka līdz vākam esmu izlasījis vien dažus tā numurus. Pārējos žurnāla numuros izlasīti tikai atsevišķi raksti. Tomēr visi Rīgas Laika numuri joprojām rātni guļ kaudzē un gaida, kad pievērsīšu tiem lielāku uzmanību. No autoriem, kas raksta Rīgas Laikam man visvairāk pie dūšas iet Ilmāra Šlāpina un Ilmāra Zvirgzda garadarbi. Pēdējais gan raksta reti. Bet labi. Viņam izdodas atrast interesantas tēmas vai arī interesanti apskatīt visai ikdienišķas lietas. Tā vakar atkal ar interesi pārlasīju viņa rakstu par pilsētas mītiem,/a> (publicēts 2005.gada janvāra numurā). Raksts, starp citu, bez maksas un pilnā apjomā pieejams Rīgas Laika mājas lapas arhīvā. Pilsētas mīti ir tāds kultūrvēsturisks fenomens, ar kuru, domāju, saskāries ir ikkatrs. Īpaši jau bērnībā un skolas gados. Tie ir stāsti, kas gadiem, pat desmitgadēm, klīst no mutes mutē un bezgala daudz reižu pārstāstīti kļūst par teju vai patiesību.