Vardraivings un pigībekings
Vakar braucot autiņā no LMT centrālās ēkas uz Mežciemu aiz gara laika nolēmu patestēt pieejamos (atvērtos) WiFi tīklus. Nekādu īpašo aprīkojumu šim nolūkam neizmantoju – vien savu portatīvo ar defaulto WiFi programmatūru. Nekādu nelāgu nodomu man ar nebija – tikai slimīga ziņkāre. Kā izrādījās, pieejamo tīklu nav īpaši daudz, bet šis tas tomēr ir pieejams. Pirmais pieejamais LMT ēkas tuvumā bija Lattelekom tīkls. Lai sērfotu netā tas prasīja ievadīt lietotājvārdu un paroli (kuru man, protams, nebija). E-pastu gan izdevās saņemt un nosūtīt bez jebkādas autentificēšanās. Lielākā problēma braucot ir WiFi tīklu nelielie radiusi. Līdz ar to pieejamie tīkli nepārtraukti mainās, bet pieslēgšanās šiem tīkliem prasa zināmu laiku. Tāpēc pilnvērtīgi sērfot internetā brauciena laikā nav iespējams, lai arī atvērtie tīkli ir pieejami lielāko daļu ceļa. Taču e-pastu sūtīšanai un ziņu lasīšanai Grīderī tā štelle ir apmierinoša. Arī tiekot galā Mežciemā patestēju WiFi pieejamību. Atvērti kā pieejami uzrādījās vairāki tīkli, bet pieslēgties izdevās tikai vienam. Un arī tas pēc kādas pusstundas pazuda. Taču vēlāk izdevās pieslēgties citam tīklam, kurā tad arī visu vakaru nosēdēju (ar mainīgu interneta ātrumu, bet kopumā bija tīri apmierinošs). Tā nu es secinu, ka haļavnie tīkli ir pieiekami daudz. Vienīgi uz viņiem nevar paļauties – te viņi ir […]
